pļauja

            

                Laime reiz nāks pati savā laikā; jo bēdas šeit ir visu laiku. Tad mēs ejam uz lauka novākt ražu, jo tādai dzīvei ir jābūt. 

            Sirpis ir liktenis, roka, kas to tur, ir mūsu, un kaut reizi mēs būsim uzvarētāji.

            Šeit mēs nopļausim bēdas un tur sāpes, sasiesim tās un padarīsim par saviem vergiem.           

            Tā ir jauka diena, un pasaule ir brīnišķīga, un dzīve ir varonīga – par to mēs vēlāk domāsim garajās ziemas naktīs.

/K. Makleods/